Trešā reize iekrita kaut kādos pilsētas svētkos. Visa satiksme centrā bija bloķēta, un eksāmenu kārtošanā valdīja zināms juceklis. Es un divas meitenes gaidījām, kad beidzot ieviesīsies kārtība. Taču mums paziņoja, ka kārtotāju rinda aizkavējas uz vairākām stundām. Un mēs ar mierīgu sirdi devāmies pastaigāties pa topošo apvedceļu uz manu dzimto pilsētas rajonu Jauno Forštati, starp krievvalodīgajiem iedzīvotājiem labāk pazīstamu kā Pervomajku. Aizgājām gandrīz līdz manai mājai, bet pierunāt meitenes iegriezties pie manis ciemos es nespēju. Pats ieskrēju uz īsu brīdi, un uzreiz steidzos atpakaļ.
Kad es parādījos laukumā, mans instruktors man paziņoja vēl nepatīkamāku ziņu: kamēr es elpoju svaigu gaisu patīkamā kompānijā, inspektors atbrīvojās negaidīti ātri, un es palaidu garām savu rindu.
Inspektors atbrīvojās ātri tāpēc, ka pilsētas centrs bija bloķēts, un izbraukt visu maršrutu nebija iespējams - tādēļ kārtotāji tikai aizbrauca līdz centram un uzreiz griezās atpakaļ, tādējādi iegūstot tiesības par 5 minūšu braucienu pa taisnu ceļu. Taču uz to brīdi, kad es atgriezos un biju gatavs kārtot, barikādes jau bija novāktas. Tāpēc nācās ripināt visu maršrutu pilnībā.
Tā bija priekšvēsture. Bet pats stāsts ir šāds:
Kā inspektors man patrāpījās pats CSDD priekšnieks, proti, organizācijas, kas Latvijā atbild par ceļu satiksmi un kurā mēs arī kārtojām eksāmenu. Viņam patīk, ka eksaminējamais brauc ātri un pārliecinoši, nebremzējot pie katra krustojuma pa 5 minūtēm. Es ar prieku būtu izpildījis šo vēlmi, tomēr man nedaudz traucēja viens fakts. Mašīnai, ar kuru es mācījos braukt pie instruktora un, attiecīgi, kārtoju eksāmenu, sajūgs ķēra zemu, un tā lēnām ieskrējās, salīdzinot ar mana tēva mašīnu, ar kuru es daudz braukāju pirms eksāmena. Ne mazu daļu pievienoja arī uztraukums.
Jāsaka, ka nobraucu es visu maršrutu praktiski normāli, saņemot kaut kādu nebriesmīgu soda punktu skaitu. Taču braucu es tieši tā, kā nevajadzēja šim inspektoram, proti, lēni un nervozi. Viss beidzās ar to, ka gandrīz maršruta beigās, nobraucot no apļveida krustojuma, es ieņēmu ne gluži galējo labo stāvokli, bet nedaudz pa kreisi. Tas kļuva par pēdējo pilienu, kas pārpildīja inspektora pacietības kausu, un par formālu iemeslu, kas ļāva man ielikt vēl 4 soda punktus. Es jau gandrīz domāju, ka esmu nolicis, kad aizbraucu līdz maršruta beigām un, sēžot vadītāja vietā, klausījos morāli par pareizu un pārliecinošu braukšanu. Taču inspektors-direktors sagrabināja pa apcirkņiem vēl punktus, lai piedzītu līdz 10, un ar to pašu piespiestu mani iet uz pārlikšanu 4. reizi. Es, protams, saprotu, ka kā organizācijas vadītājam viņam ir jāceļ tās ienesīgums. Žēl tikai, ka uz mana rēķina.
P.S. Ziņkārīgajiem - braukšanas eksāmena kārtošana izmaksā apmēram 50$
Kāpēc man nav tiesību: 3. daļa
2005-08-03